Ar ko viss sākās un galvenais, kad?...
Nemaz nezinu, cik tālu pagātnē man atskatīties, bet zinu, ka ļoti gribējām savu māju... Vienmēr pastaigājoties apspriedām citu mājas un dārzus un guvām labas ierosmes, man šķiet, vairākiem mūžiem uz priekšu. Piedzima meitenes viena pēc otras un šī vēlme pēc “sava” tikai pastiprinājās, un nu jau vairs man nepatika aprunāt citu mājas, dārzus, idejas- gribējās pašai darīt tik ļoti, ka ne izturēt.....
Pirmā mana apzinātā saskarsme ar Kalnanzēniem bija skolas laikā, kad vajadzēja veikt novadpētniecībā darbu. Mana vecmāmiņa, kura bija laulājusies ar šīs mājas saimnieces dēlu, bija sarakstījusi darbu par dzimtas vēsturi, tostarp arī visai pamatīgi par Kalnanzēniem. Diemžēl šis darbs ir nozudis neatgriezeniski un nu tas viss daļēji ir manos skolas pierakstos un daļēji manās atmiņās. Atceros, ka vecmāmiņa bija rakstījusi par pirmo tikšanos ar savu vīramāti, par pirmajiem iespaidiem ienākot šajās mājās, par ikdienas saimniekošanu....
Par māju likteni līdz mūsu dienām veidošu atsevišķu nodaļu.
2008.gada 7.maijs
...Un tad atnācām mēs...
Atceros kā mēs visi četri sēdējām kādā Jūrmalas picērijā un spriedām, ka vajag taču pašiem savu māju. Vārdu pa vārdam sarunās ienāca mana tēta atgūtais mantojums, māja, kurā ilgus gadus dzīvoja kāda vecmāmiņa, kura nu jau pāris gadus ir mūžībā. Māja stāvēja tukša un pamesta... Turpat no kafejnīcas zvanīju memmei (savai mammai) un centos izdibināt cik reāla ir šī trakā ideja.
Jau tās pašas (vai nākamās-īsti neatceros) nedēļas nogalē ar mana brāļa palīdzību devāmies apskatīt Kalnanzēnus. Tas bija 2007. gada 18. maijs:
Aizmirsta, pamesta, vientuļa pasaule, kura meklē pēc saimnieka! Man tur patika! Ziedoša, plaukstoša un pieneņu dzeltena. Pat pussabrukusī ferma man patika, lai gan Raimondam viņa vēlāk sagādāja ne mazums pārdzīvojumu un nepatiku... Bet 18. maijā, atpakaļ braucot, viņa acis spīdēja un es redzēju, ka viņš iekāro šo māju. Māja, maigi izsakoties, bija ļoti sliktā stāvoklī... Šorīt ar vīriņu runājām, ka 90tajos, atgūstot īpašumus, ļaudis ķērās klāt gandrīz jebkurai ēkai. Rocības cilvēkiem vēl nebija, bet garīgs pacēlums un ticība neticamajam gan bija. Kalnanzēnus mums lielākā daļa ieteica nojaukt un jāatzīst mēs to arī apspriedām. Viss ,kas saistīts ar šo māju ir pēkšņs un pēdējā mirklī- kā mēs spontāni zvanījām Memmei, kā vēlāk negaidot tikām pie naudas, kā izvēlējāmies ķerties pie mājas remonta, nevis pagaidu mājiņas celtniecības...
Lai gan acis tanī dienā mums abiem spīdēja, tik daudz naudas un arī iespēju mums nebija. Turklāt kā jau normālai mūsdienu Latvijas ģimenei-mājokļa kredīts... Atceros to trako pavasari, kad par naudas ieguves iespējām, par mūsu nākotni, par māju runājām, diskutējām un strīdējāmies caurām dienām un man šķiet, pat sapņos. Todien aizbraucām atpakaļ uz Jūrmalu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru