23 marts, 2010

dzīvā daba

Šis suņuks bija pirmais,kurš mūs sagaidīja,kad pirmo reizi atbraucām uz mājām 2008.gada pavasarī. Viņa saimniece bija aizgājusi jau sen,bet saimnieces mājas pamest negribēja neparko! Tā nu viņas dēls brauca ik pārdienas ar riteni no tuvējā ciemata un baroja suņuku.

Jau vasarā ķērāmies pie mājas remonta. Visu cauru ziemu Raimonds viens pats šajā lielajā klusumā darīja visu,lai māju savestu kārtībā. atpūtas brīžos viņš apstaigāja apkārtni un satika šo pavasari gaidošo ligzdiņu...

Bezgala skaistais tauriņš atlidoja pie manas ģimenes nākamajā vasarā. kamērt es nedēļu strādāju Rīgā... Iespējams tik skaisti atlidoja manas ilgas pēc savējiem... ;)

Tas taču ir ezis!!! Gluži kā pilsētniece es iesaucos ,ieraugot pa logu kaut ko ātri tipinam pār pagalma izpļauto daļu. Ezi nebiju redzējusi daudzus gadus. Neticami ātri apāvu kājas un iemetu bērnus gumijniekos, negribēju,lai veiklais tipinātājs nozūd lielajās zālēs. gribēju bērniem parādīt Ezi!!! Mēs paspējām!

Pēc kārtīga darba cēliena tiko bijām ienākuši mājā un nomazgājuši rokas,kad uzradās šī skaistā stirna. Cēlā mierā viņa tik pāris metrus no mājas pastaigājās. Mēs visi četri, aizturējuši elpas, pieplakuši pie logiem, vērojām.... Vēl lielāks biju mūsu pārsteigums,ka pēc brītiņa no lielajām zālēm iznāca viņas mazulis. Tā nu viņi vēl ilgi mums par prieku pozēja...

To,ka netālu no mājas dzīvo lapsa mēs zinājām jau sen. bijām uzgājuši viņas alu. Kaimiņi, no kuriem ņēmām pienu, sūdzējās,ka lapsa visas vistas esot nokodusi. bet satikām tik šoziem, mirkli pirms lielajiem plūdiem....

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru