Nekad nebiju iedomājusies, ka pusdienu gatavošana un maltīte ārā, svaigā gaisā, varētu būt tik patīkama!!! Vasaras karstumā, kad darbi paši skrēja virsū un stājās rindās, tas bija prātīgākais risinājums, lai izkrāptu kādu minūti laika no gatavošanas un ēšanas.Virs mūsu galvām šalca un smaržoja ziedošas liepas un uz pannas klusi cepās pankūkas. Lēnām, elektriskās plītiņas sildītas tās vispirms nožuva, bet tad, apmestas uz otru pusi, izveidoja tumšus cepuma rakstus.
Bērni, smaržas vilināti, bija pirmie, kuri ap lielo saimes galdu meta arvien šaurākus lokus. Un tad jau, katrs savu vietu atraduši, ar zaptes karotēm rokā tie klusi gaida brīnumu... pašu pirmo pankūku! Otrā un treša arī ir ļoti gardas, bet nekas nepārspēj pašu pirmo! Kad tā beidzot nonāca uz šķīvja, bērni, katrs savu karoti ieslidināja ievārījuma burkā un centās paņemt nedaudz vairāk kā drīkstētu...
Turpmāk mēs bieži pusdienojām ārā. Mūs nebiedēja tuvumā dārdošais negaiss, jo tas allaž meta līkumu ap mūsu māju. Tā kļuva par jauku tradīciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru