kā iegūst malku...

Nevaru pārstāt ķiķināt, atceroties, kas šodien notika šķūnītī....
Šoreiz krāsnij malku vajadzēja sagādāt pašai. Ja vajag, vajag. Neskatoties uz pāris mulsinošiem faktiem manā biogrāfijā(malku skaldīt nemāku, nekad to neesmu darījusi un labi,ja kādā filmā redzējusi...), ņēmu cirvi, malkas grozu un aidā uz šķūni! Sakrāvu smukas un lielas pagales,kuras pēc manām domām bija dikti piemērotas skaldīšanai... Es kļūdījos. Pagales biju paķērusi zarainas un zinātāji droši vien saprot, tādas saskaldīt ir daudz grūtāk. Bet... manī mīt spītnieks. Sajutu izaicinājumu un ķēros klāt. Dziedot tautasdziesmas, skaitot buramvārdus „plīsti, plīsti, plīsti...” un slapju muguru es cīniījos ap vienu pagali ilgi. Strādāju ar visām četrām, ar rokām cirtu ,bet ar kāju pieturēju pagali,kad cirvis bija iecirties nepareizi. Bet blakus savu kārtu gaidīja vēl citas. Par laimi pēc trīsdesmit minūšu cīkstēšanās ar zaraino monstru, pārējās pagales vairs nebija tik neatlaidīgas un padevās maniem cirtieniem itin labi. Vakarā tomert krāsnī uguns kurējās.