Kalna Anzēni: Par Minci.

Tas varēja būt vasaras pats vidus, kad nezināmas izcelsmes kaķene mūsu Tējas namiņa korē, kurā bijām salikuši svaigu sienu, dzīvību deva trim kustonīšiem. Par viņu eksistenci mēs uzzinājām vien 4. augustā. Pēc pāris dienām kaķene saprata, ka augšā kļūst bīstami, jo mazie kļūst pārlieku kustīgi un draud novelties lejā, tāpēc visi trīs tika pārnesti Tējas namiņa tumsā un ielikti lielā metāla kastē, kurā stāvēja pērnās pirtsslotas. Tur bija tumšs, sauss un silts... līdz vasaras beigām.
Sākām kaķēnus apciemot, lutinot tos ar cilvēcīgu uzmanību. Kļuva skaidrs, ka mūsu Tējas namiņā mitinās divi brālīši un māsiņa. Ļoti vēlējos visiem trim atrast mājas.

Pāris dienas pirms augusta beigām mūsu ģimenē ienāca Mince. Šis vārds atnāca tik viegli un dabiski, ka nolēmām galvas ar cita meklēšanu nelauzīt. Laika gaitā sapratām, ka Mince, gluži kā citi mājas kaķi - mīluļi - ir ar savām īpatnībām. Piemēram, Mincei ļoti garšo ķirbis (!) Jā! Jā! (Manai bērnības draudzenei bija kaķis, kurš ēda svaigus gurķus...) Bieži vien viņa man atgādina surikātu, jo gribot kaut ko saskatīt, viņa ceļas pakaļkājās un ilgi verās tālumā. Viņa neļauj man gulēt uz vēdera... ja tomēr to daru, viņa maigi man sit pa vaigu ar ķepu... Viņa labprāt guļ kurpju kastē, kurā ir čaukstošs Rimi maiss...

Kas notika ar brālīšiem?
Muris un Peksis turpināja dzīvot Tējas namiņā līdz izauga tik lieli, lai izkāptu no čaukstošās dzelzs kastes, kura tuvojoties rudenim nemaz vairs nebij tik silta, un drīz vien tajā vairs neatgriezās, bet baudīja ikdienu mūsu pagalmā. Mamma viņus apciemoja, līdz kādā rudenīgi vētrainā un aukstā dienā es ieraudzīju abus drebošus piespiedušos mūsu terases durvīm. Es viņus pabaroju un sasildīju. Tā bija diena, kad mamma brālīšus apciemoja pēdējo reizi. Es uzsāku saimnieku meklēšanas otro vilni. Nesekmīgi.
Kādu dienu abi aizskrēja līdzi kādam gājējam... Mēs baidījāmies par lapsām un cerējām uz mājām... pēc 3 dienām ar milzīgu ēstgribu atgriezās Muris .
Pēc nedēļas ciemata centrā es satiku Peksi klīstam ap veikalu. Viņš notiesāja baltmaizes riku, bet es devos atpakaļ uz darbu, cerot pēcpusdienā vest viņu mājās, bet pēcpusdienā Peksis jau bija ticis pie saimnieka!!! Lai viņam veicas!
Muris turpināja savu dzīvi mūsu pagalmā bez brāļa. Sākumā bija grūti, jo neprata bez rotaļu biedra sasildīties. Ar laiku iemācījās... Muris kopš dzimšanas bija pats ašākais, attapīgākais, stiprākais, visur un vienmēr pirmais, nu sēdēja pēdējais bez sava saimnieka un mājām. Muris bija arī visvismīļākais un murrājošākais no visiem trim.