Te nu viņas ir... Tās pašas, kuras mēs ar vīru tieši pirms mēneša aiz kājām , kakliem, spārniem, vienalga kā vilkām ārā no degošās kūts...
Gailis ilgu laiku nīkuļoja un tad viņam pievienojās viena no vistiņām. Atsaucīgi ļaudis mums ieteica vārgajiem padot ķiplokus un zilo graudiņu ūdeni. Un nu šķiet, ka viss būs labi.
Pirmās divas dienas pēc nelaimes gailis ar vistām dzīvoja... mitinājās... eksistēja... tādā kā konstrukcijā no divām kartupeļu kastēm, kuras saliktas viena virs otras. Nekā cita uz to brīdi nebija.
Un tad mēs abi uzcēlām vistu māju. No visa tā, kas nebija paspējis sadegt un bija paspējis izžūt pēc ugunsdzēsēju ūdens lietus. Lielākā daļa skaidu plākšņu apdegušas, tāpēc nācās izgriezt to, kas nu bija vēl lietojams. Stiķējām un rēķinājām, līdz katram gabaliņam atradās sava vieta. Siets gan bija jāpērk no jauna, jo iepriekšējais diemžēl bija izdedzis... Rezultātā ir tikai viens iebildums, varēja būt lielāka...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru